Dāvis Ozers nav skaļš cilvēks. To var just nevis vārdos, bet klusumā starp tiem. Tajā, kā viņš nesteidzas pateikt vairāk, nekā vajag. Kā rīts nosaka dienu, un sajūta visu pārējo. Ja iekšā ir miers, tad arī apkārt viss saliekas savās vietās. Ja nav, tad vienkārši jāturpina darīt, bez dramatizēšanas.

Pēdējie gadi ir bijuši kustībā, bet šobrīd viņš ir vietā, kur kustība vairs nav galvenais. Viņš ir tuvāk savējiem, un tā nav frāze, ko viņš mēdz atkārtot, bet sajūta, kas jūtama visā – stabilitāte, drošība, pārliecība, ka zeme zem kājām ir īstā. No šīs sajūtas izriet arī attieksme pret visu pārējo, ko viņš dara. Kā viņš pats to formulē: “Ja es kaut ko daru, tad ar visiem simts procentiem. Citādi tam vienkārši nav jēgas.”

Viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem mieru dod pazīstams ritms. Ne tāpēc, ka tas būtu vieglāk, bet tāpēc, ka tajā var būt pats. Viņam nav vajadzīgs troksnis, lai justos savā vietā – drīzāk otrādi. Klusumā lietas kļūst skaidrākas, un, kā viņš pats saka, “tad viss kaut kā saliekas savās vietās, un nav sajūtas, ka kaut kas būtu jāsteidzina.”

Viņu mēdz dēvēt par Valmieras rūjienieti, un šajā apzīmējumā ir vairāk nekā ģeogrāfija. Tā ir piederības sajūta divām vietām, cilvēkiem, atmiņām. Tētis no Rūjienas, mamma no Valmieras – un starp šīm pilsētām ir izaugšana, bērnība, sajūta, ka mājas nav adrese. Mājas ir sajūta, ka vari atgriezties pie savējiem un būt pieņemts bez paskaidrojumiem.

Ģimenē šī sajūta kļūst visredzamākā. Tur nav lomu, kuras jātur. Tur viņš nav ne sportists, ne kāds, kam jāatbilst. “Kad esmu kopā ar savējiem, es nejūtos kā basketbolists vai kaut kas cits. Tajos brīžos es esmu vienkārši es, un tas ir pats svarīgākais,” viņš saka. Tieši tur parādās vieglums – joki, smiekli, sarunas, kurās nekas nav jāfiltrē.

Arī draudzības viņam ir klusā formā – ne skaļas, bet noturīgas. Ne tās, kas prasa nepārtrauktu klātbūtni, bet tās, kas paliek, pat ja ikdiena aizved katru uz savu pusi. Attālums te neko nemaina.

Raksturā viņš ir no tiem, kas nemēdz skaļi pateikt, ka ir grūti. Ja kaut kas neiet, viņš pamēģina vēlreiz. Un vēl. Ne tāpēc, ka būtu spītīgs, bet tāpēc, ka viņam svarīgi tikt galā pašam. Kā viņš pats to pasaka, “man patīk izaicinājumi un sajūta, ka varu ar lietām tikt galā pats, pat ja tas nav vieglākais ceļš.”

Arī komandā viņš ienes šo pašu sajūtu. Ne vienmēr klusumā – drīzāk ar klātbūtni. Viņš ir no tiem, kas runā, kad vajag, pasaka tieši un bez lieka apkārtceļa. Komandā viņš vairāk ir brālis nekā runātājs – tas, ar kuru var gan pasmieties, gan izrunāt lietas. “Ja komandā ir labs mikroklimats, tad arī grūtie brīži ar laiku nostājas savās vietās,” viņš saka.

Spēlēšana savā pilsētā šo sajūtu padara īpašāku. Tribīnēs ir savējie – cilvēki, kuri atnāk ne tāpēc, ka jānāk, bet tāpēc, ka grib būt klāt. Un tajā brīdī attieksme pret spēli kļūst citādāka. Kā viņš pats saka: “kad redzi, ka viņi ir atnākuši un veltījuši savu laiku, gribas dot kaut ko pretīm.” 

Ja jānosauc svarīgais, atbilde nav sarežģīta. “Ģimene un draugi. Tie cilvēki, kas ir man blakus. Bez viņiem nebūtu nekā,” viņš saka, bez vajadzības to vēl paskaidrot.

Un varbūt tieši tas arī vislabāk raksturo Dāvi Ozeru – cilvēku, kurš nav skaļš, bet ir blakus. Kurš nerunā daudz par sevi, bet ļoti skaidri zina, kas viņam ir svarīgs.