Rīts Kasparam sākas agri, ar ierastu ritmu, kas savij ģimeni un darbu. “Cenšos pavadīt nedaudz laiku arī ar meitu no rīta. Pēc tam jau brokastis, un tad gatavojamies treniņam, satiekamies ar treneriem, uztaisām sapulci,” stāsta Kaspars Vecvagars, VALMIERA GLASS VIA  galvenais treneris. Viņš Valmieru raksturo kā vietu, kur sportistam viegli koncentrēties uz galveno: “Pilsētas atmosfēra noteikti ir profesionālam sportam un basketbolam ļoti parocīga, jo te nav ļoti daudz kaut kādas liekas lietas, uz ko fokusēties, Ir sports, ir mācības.”

Šī sezona Kasparam ir īpaša – pirmais gads galvenā trenera amatā pēc divām sezonām asistenta lomā. “Jūtos es savā vietā. Prieks, ka izdevās veikt soli uz priekšu karjerā. Soli pa solītim mēs arī kā klubs un es kā treneris noteikti esmu gājis uz priekšu,” viņš saka, piebilstot: “Es jūtos novērtēts un prieks, ka klubs bija tik drosmīgs, lai dotu iespēju jaunam trenerim.”

No spēlētāja laikiem viņš atnesis sev līdz mīlestību pret spēli un izpratni par to, ko nozīmē būt komandā. “Esmu audzis basketbola ģimenē. Tēvs ir bijis profesionāls basketbolists, vēlāk arī treneris, līdz ar to viss notika ļoti organiski, un tagad esmu šeit.” Kaspars piebilst, ka šī profesija viņam vienmēr bijusi dabiska izvēle. “Motivēti cilvēki mani motivē pašu. Redzot, ar kādu degsmi jaunieši darbojās, tas uzreiz arī mani dzen uz priekšu.”

Vecvagars tic, ka trenerim jāmācās nepārtraukti. “Šobrīd tā informācijas kopējā pakete vai tas daudzums ir anormāls – var atrast jebko. Esmu gājis arī psiholoģijas kursus, jo trenerim jāprot saprast cilvēks, ne tikai basketbols.” Viņš uzsver, ka mācīšanās nozīmē arī sarunas un pieredzes apmaiņu ar kolēģiem: “Noteikti man ir ļoti paveicies, ka man ir bijuši ļoti daudz labi treneri savā karjeras laikā. Man ir ļoti paveicies ar maniem asistentiem – man ir Gunārs Gailītis, kurš jau ilgus gadus strādā kā treneris un ir bijis arī mans treneris jauniešu izlasēs, viņa pieredze un zināšanas ļoti palīdz. Tā pat arī pēdējos divus gadus esmu strādājis ar treneri Normundu Lišiku, kurš ir, manuprāt, viens no labākajiem psihologiem, treneriem, kurš spēj atrast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku pasaulē.”

Runājot par aizsardzības nozīmi, viņš uzsver disciplīnu un komandas ķīmiju. “Noteikti aizsardzība ir lielā mērā disciplīna, bet jābūt arī spēlētājiem, kuri spēj nosegt konkrētas pozīcijas. Ķīmija un fokuss uz detaļām ir svarīgākais.” Viņš piebilst, ka tieši komandas savstarpējā sapratne ir pamats jebkuriem panākumiem: “Ja komandai nav ķīmijas savā starpā, tad visdrīzāk arī nestrādās kaut kādas taktiskās lietas.” Galvenais treneris uzskata, ka komandas sajūta un uzticēšanās ir tikpat svarīga kā taktika. “Mans mērķis ir izdarīt tā, lai komandai tajā dienā būtu labākā iespēja uzvarēt.” Kaspars saka, ka ikdienā mācās arī no saviem spēlētājiem: “Katru dienu ir lietas, ko pamanu – analizējot treniņus, runājot ar spēlētājiem. Man ir svarīgi būt ar atvērtu domāšanu, jo nekad neesmu ieciklējies uz to, ka manas zināšanas ir vienīgais ceļš.”

Par VALMIERA GLASS VIA identitāti Kaspars runā ar pārliecību un lepnumu. “Īpašu šo komandu padara cilvēki – līdzjutēji, kas nāk atbalstīt komandu, neskatoties uz to, vai komandai iet labi vai slikti. Tā ir ģimeniska komūna, kur visi viens otru papildina.” Viņam svarīgākais ir vide, kurā spēlētāji jūtas novērtēti un droši.

Līdzsvaru starp darbu un ģimeni viņš uzskata par svarīgu daļu no savas ikdienas. “Treneris tu esi 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā, bet Valmierā viss ir kompakts un varu būt kopā ar ģimeni. Tas man ir ļoti svarīgi.” Šī iespēja ļauj viņam atjaunot enerģiju un saglabāt mieru arī intensīvākajos brīžos.

Runājot par “sudraba zēnu” laiku, viņš atceras to ar pozitīvām emocijām. “Tajā brīdī tas bija ļoti spilgts notikums. Tā degsme un vēlme uzvarēt, tas bija tas, kas mūs veda uz priekšu. Tagad to redzu jauniešos, un tas mani iedvesmo.” Viņš atzīst, ka šī pieredze palīdz saprast, kā motivēt jauno paaudzi un iedot viņiem ticību saviem spēkiem.

Runājot par šo sezonu, Kaspars uzsver, ka jāpaliek piezemētiem. “Nekad neesi par augstu, nekad neesi par zemu. Sezona ir emociju karuselis, bet svarīgi ir noturēt piezemētību un fokusēties uz izaugsmi.”

“Gribētos teikt, ka spēlēju tēta lomu komandā, bet ir spēlētāji, kuri ir vecāki par mani… tad droši vien vecākais brālis – tas, kurš non-stop veido to gaisotni komandā.” Šie vārdi labi raksturo viņu, viņš cenšas būt līdzās saviem spēlētājiem un radīt vienotu komandas sajūtu gan laukumā, gan ārpus tā. “Kaut kādā mērā tas ģimeniskums un kopējā piederības sajūta ir komandas identitāte,” viņš piebilst, uzsverot, ka tieši šis faktors veido Valmieras basketbola kultūras pamatu.