“Ja basketbols būtu ģimene, es droši vien būtu mamma. Tētis ir bargāks, bet es cenšos rūpēties par visiem, uzmundrināt un palīdzēt arī ārpus basketbola laukuma.”

 Edmunds Elksnis ir VALMIERA GLASS VIA komandas kapteinis. Viņa ceļš basketbolā sākās Rūjienā, kur sports bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. “Man ir divi vecāki brāļi, kuri spēlēja basketbolu, un tā arī es dabiski nonācu laukumā. Nekad nebija sajūta, ka mani uz to spieda – vienkārši spēlēju, un tas kļuva par manu ikdienu jau vairāk nekā 20 gadus.”

Būt komandas kapteinim nav tikai tituls, bet arī atbildība.“Kad viss rit labi, mana loma nav tik izteikta, bet, ja rodas grūtības, tad jāiedvesmo un jāsaliedē komanda.” Edmunds zina, ka līderība nenozīmē tikai būt labam spēlētājam, bet arī būt tam, kurš citiem dod pārliecību un atbalstu.

 Šī sezona Valmieras komandai ir bijusi izaicinājumiem bagāta. “Mums bija spēlētāju maiņas, traumas, un tas bija lielākais izaicinājums – saglabāt komandas garu.” Pielāgošanās jauniem apstākļiem ir bijusi atslēga – katrs jauns spēlētājs ienes komandas dinamikā ko jaunu, un ir svarīgi viņus uzreiz pieņemt un iesaistīt. “Kad atbrauc jauns spēlētājs, ir svarīgi, lai viņš ātri iejūtas, saprot mūsu spēles stilu un kļūst par daļu no komandas.” Un tomēr, neskatoties uz pārmaiņām, viņš uzsver, ka galvenais ir turpināt cīnīties. Viņa mērķis šosezon ir skaidrs: “Pacelt kausu vai kādu medaļu ar Valmieras komandu, tas ir mans vienīgais mērķis, un tad personīgie mērķi ir pēc tam.”

Lai gan basketbols aizņem lielu daļu viņa dzīves, Edmunds atrod laiku arī sev. Viņš apgalvo, ka enerģiju vislabāk iegūst ar pastaigām ar suni. “Man nav tādu īpašu hobiju, bet būt dabā ar savu sunīti ir tas, kas mani nomierina un uzlādē.” Viņa mīļākā filma ir “Avatars”, to arī ieteiktu noskatīties faniem. “Nezinu, kāpēc, bet tā mani nenormāli aizrāva. Manuprāt, 10/10 filma.”

 Viens no pārsteidzošākajiem faktiem par komandas kapteini ir viņa noslēpumainais talants – dziedāšana. “Es domāju, ka protu dziedāt. Cik labi? Nu tas jājautā apkārtējiem.” Protams, basketbola karjerā netrūkst arī kuriozu brīžu. “Reiz, spēles laikā pēdējā sekundē metu bumbu no centra, pat vēl nedaudz tālāk, un karsēja nepamanīja, un trāpīju viņai pa galvu, protams, aizgāju atvainoties. Pēc tam Instagram rakstīja, ka viss kārtībā. Smieklīgi un reizē nē.”

Tomēr vislielākais spēks un motivācija nāk no līdzjutējiem. “Turpiniet nākt uz spēlēm un atbalstīt! Tagad sākas vissvarīgākās cīņas, un mēs kopā varam sasniegt lielas lietas!”

Raksta autore: Simona Valtere, Vidzemes Augstskola / Mediju studijas un žurnālistika