Foto no personīgā arhīva

Latvijas basketbola Gada jaunatnes treneris – Roberts Zeile!

Latvijas Basketbola savienība aizvadījusi savu ikgadējo Gada balvu pasniegšanas ceremoniju, kurā par 2018. gada labāko basketbolistu atzīts Jānis Strēlnieks, bet par labāko basketbolisti kronēta Kitija Laksa. Gada labākā trenera godu saņēmis Artūrs Visockis-Rubenis, bet viņa palīgs Latvijas U-18 sudraba izlasē Roberts Zeile tika apbalvots kā Gada jaunatnes treneris.

Valmieras Bērnu sporta skolas un “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” treneris Roberts Zeile Gada jaunatnes trenera laureātu pulkā pievienojies iepriekšējo gadu balvas ieguvējiem Kasparam Mājeniekam, Aināram Čukstem, Jānim Gailītim un Nikolajam Mazuram.

Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka esi izvēlēts par Latvijas basketbola Gada jaunatnes treneri?
Tas ir liels pagodinājums būt tādā sabiedrībā un tikt novērtētam par savu ieguldīto darbu. Balvu saņemu tagad, bet, domāju, tas ir par sasniegtajiem panākumiem pēdējo piecu gadu laikā kopumā. No U-13 vecuma līdz U-19 izcīnīti seši Latvijas zelti. Ir pa kādai otrajai un trešajai vietai. Aizvadītajā sezonā izcīnīta otrā vieta Eiropas Jaunatnes basketbola līgas U-19 grupā. Pēdējās divās sezonās izcīnīti pa diviem Latvijas čempiontituliem. Droši vien tituls ir nopelnīts.

Kas ir spilgtākais brīdis, kas pirmais nāk atmiņā no darba ar jauniešiem?
Tās ir divas lietas, kas pirmās nāk prātā. Pagājušās sezonas U-19 zelts, kas nāca tiešām grūti. Pēdējā mēnesī grafiks bija ļoti nežēlīgs. Spēles kvalitāti sāka ietekmēt traumas un pārslodzes, jo grafiks bija tiešām sarežģīts. Ar treneri Alvilu Kaufmani visādi domājām, kā labāk darīt, kurus spēlētājus likt laukumā un kurus pietaupīt. Kādu spēli uz tā rēķina zaudējām, taču galvenās spēles uzvarējām. Tas kļuva par Valmieras basketbola vēsturisku – pirmo U-19 čempiontitulu. Otrs nāk atmiņā U-14 zelts. Tieši pirms paša finālturnīra viens no komandas līderiem Roberts Vēveris pēdējā regulārās sezonas spēlē sarāva krusteniskās saites. Līdz ar to uz finālturnīru vairs nebraucām kā favorīti. Mans mazais mērķis bija iekļūt četriniekā, kas jau būtu bijis liels sasniegums. Taču izdevās aizspēlēties līdz finālam. Pirms finālmača puišiem teicu, ka manās acīs viņi jau ir nopelnījuši zeltu, tiekot finālā. Teicu, lai iet laukumā un izbauda finālmaču. Izbaudījām kārtīgi, jo Dāvis Ozers finālspēlē iemeta 61 punktu, kas ir nebijis gadījums tieši finālā. Protams jāpiemin arī Eiropas Jaunatnes basketbola līgas U-20 finālturnīrs Tbilisi, kur tikām līdz finālam un saņēmu gada trenera balvu. Tas bija tāds negaidīts pārsteigums.

Pašam spēlētāja karjera noslēdzās ļoti ātri. Kas ir tas no kā iedvesmojies trenera darbam?
Spēlētāja karjera neizvērtās gara, taču jaunatnes līmenī biju starp labākajiem Latvijā. Bija traumas un citi apstākļi, kas neļāva kļūt par profesionālu spēlētāju. Pirmā doma, beidzot spēlēt, nebija iet par treneri. Redzēju, cik grūts ir treneru darbs, ikdienā cīnoties ar visiem mazajiem razbainiekiem, lai izveidotu no viņiem spēlētājus. Sākumā nelikās, ka man to gribētos darīt. Savukārt no otras puses redzēju lietas, kas pietrūkst spēlētājiem. Redzēju ko varētu darīt savādāk. Tas izveidoja manu filozofiju jaunatnes basketbolā, kā motivēt spēlētājus un strādāt ar viņiem. Daudzi puiši ir talantīgi, taču reizēm pietrūkst kādas vienas lietas. Kādam pietrūkst vecāku atbalsts, kādam nav fiziskais spēks, kāds nemācās labi skolā un ir ārpusskolas problēmas. Katram no talantiem ir daudzas stiprās puses, taču ir viena lieta ko viņš nemāk vai nezin. Tas, manuprāt, ir viens no galvenajiem faktoriem uz ko mums, treneriem ir jāstrādā un jānorāda. Jāstrādā ne tikai pie labajām lietām basketbola laukumā, bet jāstrādā arī ārpus tā. Jaunajam spēlētājam jāierauga savs ceļš, lai viņš var nodefinēt savus mērķus. Lielo mērķi uz ko tiekties un mazos mērķus, lai sasniegtu lielo mērķi.

Iepriekšējās sezonās strādāji ar jauniešiem un studentiem. Šogad strādā arī ar profesionāļiem. Kā notikusi šī pāreja?
Draudzene jau mājās iesmēja, derētu pārbaudīt vai šāds fakts vēl kādam bijis. Sporta skolā esmu sācis strādāt ar pašu mazāko grupu – pirmo klasīti. Tajā pašā laikā ir debija augstākajā līgā ar profesionālu komandu. Līdz ar to tas ikdienas darbs ir visai raibs. Nav viegli katru dienu pārslēgties uz tiem atšķirīgajiem augumiem, kas ienāk zālē. Tās ir divas dažādas pasaules, kas ir mazajiem, kas lielajiem. Taču dienas beigās spēle ir viena.

Kāda jums ir treneru ķīmija “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas” komandā ar tādu basketbolā pieredzējušu vīru kā Sandis Amoliņš un jauno censoni Edgaru Kuku?
Pirmkārt, prieks, ka beidzot pa ilgiem gadiem izveidojies vienots treneru kolektīvs gan klubā, gan sporta skolā. Visos iepriekšminētajos sasniegumos paldies ir jāsaka arī viņiem. Par Sandi Amoliņu vispār jautājumu nav. Viņš ir Valmieras basketbola leģenda ar ļoti milzīgu pieredzi. Tā pieredze nav man, bet Sandim viņa ir. Viņš nav bijis vienkārši spēlētājs. Visās komandās Sandis ir bijis kapteinis un viens no vadošajiem spēlētājiem. Tas par daudz ko liecina un komandā viņš mums ir tā kā tētis, kura pieredzi mēs ļoti novērtējam un izmantojam. Edgars savukārt ir jauns treneris, kurš ļoti cītīgi strādā, attīstās un aug. Arī viņam ir daudz kur pielikt, taču ne par velti viņš ir šeit un gribam, lai viņš ir mūsu kluba sistēmā. Esam sadalījuši lomas, kurš par ko ir atbildīgs. Visi turpinam mācīties. Ja es kā treneris jau strādāju ilgāk, tad Sandis kā treneris ir relatīvi jauns. Tāpat kā spēlētājiem, arī treneriem ir savas stiprās un vājās puses. Tādēļ katru gadu ar sevi ir jāstrādā un jāpilnveidojas.

Interesants fakts, ka pēc RealGM statistikas rādītājiem “Valmiera Glass/ViA” ir komanda, kas profesionālajā basketbolā izdara visvairāk trīs punktu metienus. Cik daudz tas ir pašu ietekmēts un cik tā ir apstākļu sakritība?
Pirmais mērķis ir spēlēt ātru basketbolu. Tāds patīk man un tāds patīk komandai. Vadāmies pēc tā, ka spēli jāveido ne tikai tāda kāda pašiem patīk, bet arī vadoties pēc sastāva. Mums komandā ir jauni spēlētāji, kuri ir labi snaiperi. Tie ir mūsu trumpji, kas ir jāizmanto. Diez vai mēs varam atļauties spēlēt lēnu, pragmatisku basketbolu uz groza apakšu. Ne mums ir centimetri, ne mums ir kilogrami, ne arī tā pacietība un meistarība, lai spēlētu pragmatiski. Mēs spēlējam uzbrūkoši. Lomas komandā ir sadalītas un zinām, kuri var mest, kuri cīnās apakšā un kuri dara melno darbu pret pretinieku līderiem. Kaut kādā ziņā spēle uz tālmetieniem ir apstākļu sakritība, bet tādā pamatotā kontekstā. Tāds šobrīd ir mūsu basketbols. Otra lieta, ka tas ir modernais basketbols. Vairāk nekā desmit gadus atpakaļ Fīniksas “Suns” un dažas citas komandas NBA tā sāka spēlēt. Daudziem tajā brīdī tāds spēles stils nepatika, taču šobrīd pierādīts, ka pie attiecīgas komandas uzbūves tas nes uzvaras un čempiontitulus. Pēdējo gadu spilgtākie piemēri ir Goldensteitas “Warriors” un Hjūstonas “Rockets”. Domāju, arī skatītājiem patīk basketbols, kurā ir vairāk uzbrukumi un vairāk gūtie punkti, kā arī skaistākas epizodes.