Publicitātes foto

Zeile un Vēveris izcīna vēsturiskas Eiropas čempionāta sudraba medaļas

No 28. jūlija līdz 5. augustam Ventspilī, Liepājā un Rīgā norisinājās Eiropas čempionāts U-18 vecuma basketbolistiem. Turnīrā Latvijas junioru izlase izcīnīja vēsturisku panākumu, kura līdzautori bija arī “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas” treneris Roberts Zeile un spēlētājs Valters Vēveris, izcīnot sudraba medaļas.

“Valmiera Glass/ViA” galvenais treneris Roberts Zeile Latvijas junioru izlases treneru kolektīvā strādāja Artūra Visocka-Rubeņa komandā kopā ar Gati Melderi, Gunāru Gailīti un konsultantu Ainaru Bagatski. Komandas kandidātu sagatavošana norisinājās ilglaicīgā periodā, jaunajiem basketbolistiem aizvadot vairākas nometnes un pārbaudes turnīrus ne tikai vasarā pirms Eiropas meistarsacīkstēm, bet arī sezonas laikā.

Jau sagatavošanās posmā kā viens no potenciālajiem komandas līderiem iezīmējās aizvadītās sezonas LBL 2. divīzijas vienības “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” rezultatīvākais spēlētājs Valters Vēveris, kurš Eiropas čempionāta finālturnīrā ar vidēji 12,9 gūtiem punktiem bija Latvijas valstsvienības trešais rezultatīvākais spēlētājs aiz ikdienā Spānijā spēlējošajiem Artūra Žagara (18,9) un Artūra Kuruca (14,4).

Ar jauno Eiropas jaunatnes turnīru izspēles sistēmu visas komandas pēc grupu turnīra iekļūst izslēgšanas spēlēs, kas relatīvi samazinājis grupu turnīra spēļu nozīmi, tomēr nesekmīgas spēles grupu turnīrā var atvest ļoti spēcīgus pretiniekus jau astotdaļfinālā. Turnīru Latvijas basketbolisti sāka ar spēli pret Horvātiju, kurā Vēveris izcēlās ar 19 gūtiem punktiem, taču tas nepalīdzēja latviešiem tikt pie uzvaras, piekāpjoties Balkānu komandai ar rezultātu 73:77. Zaudējums turnīra atklāšanas mačā saliedēja Latvijas komandu un grupu turnīra turpinājumā tika apspēlētas Grieķijas (80:74) un Itālijas (90:68) komandas.

Par visa turnīra atslēgas spēli kļuva astotdaļfināls pret Turciju, kurā Latvijas juniori aizvadīja ļoti mazrezultatīvu trešo ceturtdaļu, spēles izšķirošajā nogrieznī attopoties iedzinējos ar septiņiem punktiem. Tikai mača pēdējā minūtē Latvijas izlases līderiem izdevās pārņemt vadību un nodrošināt ļoti svarīgas uzvaras ar 62:61. Savukārt ceturtdaļfinālā Latvijas komandai pretī stājās Lielbritānijas basketbolisti. Spēle pret britiem izvērtās samērā vienkārša, turnīra mājiniekiem nodrošinot panākumu ar 76:51. Šī uzvara deva Latvijas komandai ne tikai iespēju cīnīties par medaļām, bet nodrošināja arī komandai tiesības nākamgad piedalīties Pasaules U-19 čempionātā.

Medaļu cīņas Latvijas juniori uzsāka pret Austrumu kaimiņiem krieviem. Pusfināla mačā Latvijas komanda nonāca iedzinējos ar 11 punktu deficītu, bet spēles otro pusi mājinieki aizvadīja pārliecinoši un nokārtoja uzvaru pār Krievijas vienaudžiem ar rezultātu 91:80 Tādējādi ar uzvaru pusfinālā tika sasniegts Latvijas lielākais panākums U-18 vecumā, pārspējot 2007. un 2010. gadā sasniegtās bronzas medaļas.

Eiropas čempionāta finālā latviešiem pretī stājās pērnā gada čempione Serbijas izlase. Jau ar pirmajām minūtēm izpaudās serbu pārspēks groza apakšā, kur augumā raženie basketbolisti sagādāja piezīmju problēmu Latvijas izlasei. Serbijas basketbolisti katrai latviešu veiksmei no tālās distances atbildēja ar diviem punktiem ar sodu no groza tuvuma. Tādējādi atspēlēšanās bija ļoti sarežģīta. Valters Vēveris aizvadīja savu turnīra rezultatīvāko spēli, kopumā gūstot 20 punktus. Minūti līdz mača beigām Latvijas komanda pietuvojās līdz četru punktu atstatumam, tomēr serbi nospēlēja aukstasinīgi un nosargāja panākumu ar 99:90. Līdz ar to Roberta Zeiles un Valtera Vēvera pārstāvētā komanda ieguva Eiropas čempionāta sudraba medaļas un pēc gada brauks uz Pasaules čempionātu.

Kopā ar Valteru Vēveri laukumā cīnījās Artūrs Žagars, Artūrs Kurucs, Anrijs Miška, Adrians Šnipke, Dāvids Vīksne, Kristaps Ķilps, Armands Berķis, Ojārs Bērziņš, Mārcis Šteinbergs, Oskars Hlebovickis un Edvards Mežulis.

Vidēji spēlē izceļoties ar 12,9 punktiem un 4,7 atlēkušajām bumbām Valters Vēveris Eiropas čempionātā bija starp visa turnīra 25 labākajiem punktu guvējiem un trešais vadošais Latvijas valstsvienības spēlētājs. Pēc turnīra noslēguma 18 gadus vecais basketbolists dalījās savos iespaidos nelielā intervijā.

– Čempionāts noslēdzies ar zaudējumu, tomēr kaklā ir sudraba medaļas. Kāda palikusi pēcgarša dažas dienas pēc turnīra noslēguma?

Protams, ka ir palikusi “neizdarīta darba sajūta”, jo iespēja mums bija un vēlējāmies aiziet līdz galam. Zinājām, ka varam cīnīties, varam uzvarēt, taču vienkārši nedaudz pietrūka to parametru. Tomēr, ir milzīgs gandarījums un prieks par paveikto. Šī vasara bija neaizmirstama. Medaļas bija mūsu mērķis un, kā redzat, mērķi mēs izpildījām. Varbūt no laukuma neaizgājām kā uzvarētāji, taču pilnīgi noteikti kā zaudētāji arī ne. Pēc spēles visi arī runājām, ka neesam zaudējuši zeltu. Mēs esam izcīnījuši sudrabu. Domāju, ka par to arī var priecāties.

– Kurš bija čempionāta atslēgas mirklis, kurā sapratāt ka sasniedzamas lielas lietas?

Es uzskatu, ka tā bija spēle pret Turciju. Tas bija tas lielais pārbaudījums, kam mums bija jāiziet cauri kā komandai. Pēc dramatiskajiem notikumiem, kas tajā spēlē norisinājās (mani 4 pēc kārtas garām aizmestie soda metieni un vēlāk, pēdējo sekunžu turku atkārtotie mēģinājumi iemest uzvaras metienu no apakšas, kas beigās tā arī neiekrita grozā), sapratām, ka mēs varam iet līdz galam. Ka jāiet līdz galam. Varbūt tā bija veiksme, taču uzskatu, ka šo veiksmi mēs bijām nopelnījuši. Ar darbu un attieksmi, kādu bijām strādājuši visu vasaru.

– Kā aizvadītā sezona “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas” rezultatīvākā spēlētāja statusā tevi sagatavoja Eiropas čempionāta cīņām?

Protams, ka iegūtā pieredze šajā sezonā bija ļoti noderīga, ko paņemt līdzi uz čempionātu. Tāpat arī pārliecība, kādu ieguvu spēlējot LBL2 un redzot, ka varu sacensties ar pieredzējušākiem un spēcīgākiem pretiniekiem. Eiropas čempionātā centos spēlēt tieši ar tādu pašu domāšanas veidu. Spēlēšana “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas” formas tērpā man kā augošam basketbolistam un cilvēkam ir devusi daudz. Ne tikai basketbolā. Par to jāpasakās trenerim Robertam Zeilem un visai “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas” organizācijai!